Žūdāt, es locikli tavu, manu lūpu vārā zaudēs, es saprātu savu.
Novedīšu tevi, es līdz neprātam trakam, tūliņ beigsi, pagaidi vēl no jauna sākam.
Visu sevi es atdodu, pilnībā tev, apskori maigi pie krūtīm, piespiedzi sev.
Manas kājas uz pleciem, rokas ap kaku, lainām ienāca un izēja, to tev tagad saku.
Bet tu atliec to brīdi, lai mani ienāk, tu visi ir brīnišķi, jaunas kājas tikko, gan gaibi tu.
Viens otram pretī tiecamies spējies, tevi tā gribēju, tu mani tā gribēju.
Kulminācijā aizlidojām debesīs, mēs tas bija mūsu trakais un skaistākais seks.
Bet tev brīnišš kājas, bet tev brīnišš kājas.
Visu nakti viens otram mīlu davājām, un no rīta bez spēka abi aizmīgām.
Un, kad modīšos tevi, tad skūpstīšos stundas mīļais brīnums, kur šīs pasaules.
Bet tev brīnišš kājas, bet tev brīnišš kājas.
